Šī mērķtiecīgā analīze attiecas uz kalnu teritorijām, kurās ir izvietoti augsti bioloģiskās daudzveidības un dabas kapitāla karstie punkti, un tika apkopota pieredze to saglabāšanā, pārvaldībā un uzraudzībā. Kalni aizņem 41 % no ESPON teritorijas, un tajos dzīvo 17 % iedzīvotāju ar 16 masīviem (ESPON GEOSPECS 2013). Kalnus var uzskatīt par “iekšējām perifērijām”, “margināliem” apgabaliem no sociālekonomiskā viedokļa (ESPON, “Inner Peripheries”, 2016), kur jautājumam par pakalpojumu pieejamību būtu jāietver arī ekosistēmas (MiSE, “iekšējie apgabali”, 2015). Kalnu jautājumiem ir būtiska nozīme ilgtspējīgas teritoriālās attīstības galvenajos tēmos, piemēram, ekoloģiskajā savienojamībā un dabas resursu pārvaldībā (piemēram, ūdens, meži, augsne). ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos ir minēti kalni, atsaucoties uz ūdens apsaimniekošanu, dabas resursu efektīvu izmantošanu, ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību, nodrošinot kalnu ekosistēmu saglabāšanu un uzlabojot to spēju sniegt ieguvumus, kas ir būtiski ilgtspējīgai attīstībai. Šajā ziņā NPA palīdz definēt vienotus redzējumus un scenārijus viendabīgu teritoriju ilgtspējīgai attīstībai. Tādējādi endogēns dabas kapitāls var veicināt ilgtspējīgus reģionālos ekonomikas ciklus un dot ieguldījumu videi draudzīgā ekonomikā, ko NPA būtu jāspēj veicināt. Teritorijas ekoloģiskajiem apstākļiem un neaizsargātībai ir vajadzīga arī stratēģiska un integrēta politika gan dabas, gan pilsētu teritorijās. Saskaņā ar Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) sniegto informāciju aizsargājama teritorija ir skaidri noteikta ģeogrāfiska teritorija, kas atzīta, atvēlēta un pārvaldīta ar juridiskiem vai citiem efektīviem līdzekļiem, lai panāktu dabas ilgtermiņa saglabāšanu ar saistītiem ekosistēmu pakalpojumiem un kultūras vērtībām. Eiropas Natura 2000 un Smaragda tīkls ir starptautiski Eiropas aizsargājamo teritoriju tīkli, kas veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Temats ir jārisina ar plašāku teritoriālās un telpiskās plānošanas perspektīvu, aptverot galvenās dabas teritorijas un ar tām saistītās buferzonas un pilsētu teritorijas. ES līmenī vērtīga pieredze ir konkrētie Alpu un Karpatu konvenciju protokoli, kuros atgādināta nepieciešamība pēc NPA un dabas resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas mērķa integrēšana nozaru politikā. Šajā ziņā NPA palīdz sasniegt ES un starptautiskos mērķus. ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam veicina sadarbību un dialogu ar galvenajām nozarēm un ieinteresētajām personām, kā arī bioloģiskās daudzveidības mehānismu izstrādi (piemēram, Business@Biodiversity Platform; Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomikas iniciatīva), nodrošinot, ka šie jautājumi tiek atspoguļoti lēmumu pieņemšanā visos līmeņos. Teritoriālās attīstības pieeju, kuras pamatā ir NPA, varētu attiecināt arī uz cita veida teritorijām neatkarīgi no tā, vai tās ir kalnainas (Pireneji, Dinaric Alpi) vai nē (piemēram, piekrastes un jūras teritorijas, kā Adrijas aizsargājamo teritoriju tīkls, DANUBEPARKS, Donavas aizsargājamo teritoriju tīkls). Tā ir perspektīva gan tām ESPON valstīm, kurām nav pieredzes NPA, gan valstīs, kas nav ESPON valstis (piemēram, Bosnijai un Hercegovinai, Serbijai, Melnkalnei, Albānijai), kuras cenšas integrēt dabas kapitālu teritoriālajās stratēģijās un sasniegt ES mērķus.
