Lielpilsētu teritoriju pamatā ir aglomerācijas, tostarp apbūvētā teritorija un piepilsētas josta ap pilsētu. Ekonomiskā potenciāla ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību, kā arī tur dzīvojošo cilvēku labklājību var attīstīt efektīvāk, ņemot vērā lielpilsētu teritoriju kopumā. Ņemot vērā pilsētu un lielpilsētu teritoriju pieaugošo nozīmi pārvaldībā, šis jautājums ir svarīgs Eiropas Komisijas politikas darba kārtības jautājums. Tomēr pilsētu un lielpilsētu telpiskajā attīstībā ir svarīgi politikas jautājumi, piemēram, pilsētu izplešanās, kas ietekmē šo pilsētu spēju sasniegt ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķus. Politikas veidotājiem pilsētās bieži vien ir ierobežotas iespējas risināt šīs problēmas, jo de facto (un dažreiz de jure) pastāv funkcionālas pilsētu teritorijas (FUA), kas nosaka pilsētas un to pārvietošanās zonas. Šie FUA sniedzas pāri formālajām administratīvajām robežām. Tāpēc lielpilsētu teritorijas bieži cieš no sadrumstalotas politikas veidošanas. Tāpēc lielpilsētu dimensija piešķir jaunus un sarežģītus aspektus jautājumam par to, kā risināt politikas jautājumus, jo dialogs un apņemšanās īstenot kopīgu politiku ir jāpanāk pamatpilsētai un bieži vien daudzām kaimiņu pašvaldībām, kā arī tieši ievēlētām vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Pilsētu sadarbība, kā arī daudzlīmeņu sadarbība ir būtiski aspekti, kas jāņem vērā šajā sakarā. Turklāt ir jāapsver dažādas plānošanas sistēmas, kas vairumā gadījumu nav īpaši izstrādātas, lai stiprinātu pašvaldību un daudzlīmeņu sadarbību. Tomēr jaunas pārvaldības pieejas ir daudzsološas, lai mazinātu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, ko rada dažādu pašvaldību un citu publisko iestāžu sadrumstalotība lielpilsētu teritorijās. Pat ja Eiropā arvien vairāk tiek atzīta lielpilsētu teritoriju loma teritoriālajā attīstībā, joprojām nav vienotas tipoloģijas, kas politikas veidotājiem sniegtu labāku pārstāvību un izpratni par sabiedrības metropolizāciju. Tas būtu svarīgi, lai lielpilsētu attīstību iekļautu vietējās un reģionālās attīstības diskursos un stratēģijās. Jaunās vietējās un reģionālās attīstības stratēģijas visā Eiropā risina dažas lielpilsētu teritorijas problēmas. Tomēr daudzās vietās trūkst politikas instrumentu un pārvaldības pieeju lielpilsētu plānošanai un telpiskās pārvaldības pārvaldībai lielpilsētu līmenī. Konkrētāk, dažām valstīm un pilsētām trūkst oficiālu pilnvaru plānošanai lielpilsētu līmenī, jo īpaši Centrāleiropā un Austrumeiropā un federālajās sistēmās. Vairākām citām valstīm, piemēram, Francijai, Nīderlandei, Itālijai un Ziemeļvalstīm, ir tiesiskais regulējums vai pat prasības attiecībā uz teritoriālo plānošanu lielpilsētu līmenī. Tomēr, pat ja pastāv tiesiskais regulējums, varētu būt, ka sadarbībai noteiktā teritorija neaptver visu FUA. Turklāt sistēmas atšķiras ar lielām atšķirībām pieredzes, prakses, institucionalizācijas un resursu līmenī, un tāpēc tām ir atšķirīgi panākumu rādītāji. Ņemot vērā pastāvīgo pilsētu izplešanos Eiropā un pilsētu zonu apvienošanu lielpilsētu teritorijās, ir ļoti svarīgi novērtēt telpiskās plānošanas politikas un pilsētu pārvaldības procesu nozīmi lielpilsētu līmenī. Telpiskās plānošanas politika ir viens no trim galvenajiem sadarbības tematiem lielpilsētu teritorijās visā Eiropā. Metropoles telpiskajai politikai, kas ir starpnozaru, koordinējoša un integrējoša, var būt nozīmīga loma ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes veicināšanā.
