Reģioniem ar īpašām teritoriālām iezīmēm pēdējos gados ir pievērsta arvien lielāka uzmanība, jo īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantā. Svarīgākajos politikas dokumentos konkrētie teritoriju veidi ir identificēti divējādi: daudzi no tiem gūst labumu Eiropai kopumā, jo tiem ir īpašas problēmas un īpašas priekšrocības. Konkrētu teritoriju veidu iespēju un problēmu risināšana nozīmē, ka šīs teritorijas ir jāaplūko kontekstā, nevis “izslēgtas”. Kopumā teritoriālā sadarbība, šķiet, ir dabisks elements politikā, kas vērsta uz ģeogrāfiski specifiskiem apgabaliem, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, kuras pamatā ir reģionālās salīdzinošās priekšrocības. Eiropas līmenim ir acīmredzama nozīme teritoriālās sadarbības veicināšanā ārpus valstu robežām. Tāpēc labākai izpratnei par teritorijām ar ģeogrāfiskām īpatnībām un to attiecīgajām problēmām un iespējām ir izšķiroša nozīme Eiropas politikas dialogā un debatēs par kohēzijas politikas izstrādi pēc 2020. gada un atjaunotajā Eiropas Teritoriālās attīstības programmā, ko paredzēts pieņemt līdz 2021. gadam. Šajā projektā galvenā uzmanība tiek pievērsta šādiem teritoriju veidiem: mazapdzīvoti reģioni; kalnu reģioni; Salas, tostarp salu valstis un piekrastes teritorijas.
