Garīgu slimību izplatība un izplatība Ungārijas iedzīvotāju vidū ir ārkārtīgi augsta. Ja ir iekļauti cilvēki ar atkarību izraisošām problēmām, tas var ietekmēt pat vienu no četriem cilvēkiem mūsu valstī. Tā ir “tautas slimības” problēma. Veselības slogs ir ievērojams skaita ziņā gan sabiedrībai, tostarp ģimenēm, veselības aprūpei un, protams, pacientam. Veselības aprūpes sistēma garīgi slimiem pacientiem kopš 2000. gadu vidus pakāpeniski samazinājās. Samazinājums galvenokārt ietekmēja akūtu aprūpi. Ne rehabilitācijas pakalpojumu šķērsgriezums, ne ambulatorās aprūpes attīstība nesekoja spēju samazināšanai. Tādējādi ir samazināta cilvēku ar psihiatriskām slimībām dzīves kvalitāte un dzīves iespējas. Mikrovides un makrovides slogs ir ievērojami palielinājies. Slogu vēl vairāk palielina invaliditātes un priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksas. Starptautiskie pētījumi arī apstiprina, ka cilvēku ar garīgām slimībām vidējais dzīves ilgums ir par 10–12 gadiem īsāks nekā vidējais iedzīvotāju skaits. Gan reģionu, gan reģionu līmenī aprūpes sadalījums un aprūpes pieejamība valstī ievērojami atšķiras infrastruktūras un cilvēkresursu ziņā. Pateicoties ES finansētiem pieteikumiem par hronisku aprūpi (psihiatrisku rehabilitāciju), psihiatriskās rehabilitācijas spējas uzlabojās par aptuveni 4 %, salīdzinot ar valsts vidējo rādītāju, un reģionālās atšķirības primārās infrastruktūras līmenī mēreni samazinājās. Šā konkursa mērķis ir attīstīt akūtu psihiatrisku aprūpi. Sagatavošanas darba gaitā tehniskā darba grupa, kas atbalsta projektu, noteica prioritātes, kas atbilst vissvarīgākajiem darbības virzieniem psihiatrijas nākotnei. Papildus iepriekš uzskaitītajiem apgrūtinājumiem cilvēkiem ar garīgām slimībām stigmatizācijas un aizspriedumu dēļ ir ievērojami trūkumi, kas vēl vairāk mazina rehabilitācijas iespējas un bieži vien novērš dzīves kvalitātes uzlabošanos. Ņemot vērā iepriekš minēto, mūsu prioritāte ir nodrošināt vismaz vienu psihiatrisko klasi, kas būtu piemērota aktīvai aprūpei katrā apgabalā, kur 21. gadsimtā ir pieejama moderna, efektīva, diferencēta terapeitiskā modalitāte, vienlaikus nodrošinot atbilstošus cilvēkresursus. Prioritāte ir arī uzlabot pacientu drošību un infrastruktūras risinājumus neatliekamajai aprūpei, tostarp, protams, pabalstus, ko var uzskatīt par “krīzes” un kurus var atlaist 24 stundu laikā, vai, ja tiek iesniegta fiziska sūdzība, tos var novirzīt specializētai ambulatorajai aprūpei un/vai stacionārajai aprūpei. Tādējādi jēdziens atdala neatliekamo palīdzību (24 stundu laikā) un aktīvo psihiatrisko aprūpi. Būtu jācenšas sasniegt pabeigto aprūpes līmeni aktīvās aprūpes ietvaros, tādējādi uzlabojot pacientu izmitināšanas apstākļus, ierobežojot gultu skaitu nodaļās (līdz 4 gultām), palielinot ar nodaļām saistīto vannas istabu skaitu, uzlabojot klases ārstu un psihologu darba apstākļus, izveidojot medicīniski psiholoģiskās terapijas telpas vai nodarbinot un grupu telpas. To nevajadzētu izstrādāt atsevišķi, bet gan veselības aprūpes iestādē ar lielu pacientu skaitu (novada slimnīca). Pārdomājot akūtu psihiatrisku aprūpi šajā struktūrā, var ievērojami samazināt stigmatizāciju, ievērojami uzlabojot efektivitāti (īsāks aprūpes laiks) un efektivitāti. Viens no mūsu prioritātēm ir fiziski nošķirt no akūtas psihiatriskās aprūpes traucējumus (piemēram, traucējumus, ko izraisa fiziska slimība vecumdienās). Lai īstenotu iepriekš minētās idejas, mēs nosūtījām anketas iestādēm, kas nodrošina aktīvu psihiatrisko aprūpi, un aicinājām iesniegt attīstības priekšlikumus un plānus. Apmeklējumos uz vietas viņi arī rīkoja tiešas konsultācijas ar personālu un vadību par iespējām uzlabot prioritātes. Apstrādājot ienākošos materiālus un ņemot vērā projektā pieejamo daudzumu, ir noteiktas prioritātes. Tādējādi esam noteikuši 14 vietas, kur konceptuāli tiks īstenots paredzamais rezultāts un psihiatriskā attīstība attiecībā uz ieguldīto summu. Tā kā projekts ir pabeigts, paredzams, ka aprūpes pieejamības kvalitātes atšķirības valstī samazināsies. Neatkarīgi no dzīvesvietas, mēs cenšamies attīstīt optimālu aprūpi, tādējādi ilgtermiņā palielinot pacientu apmierinātību, samazinot psihosociālo slogu, ļaujot labāk saskaņot rehabilitācijas un ambulatorās attīstības iespējas. Tā rezultātā cilvēki ar garīgām slimībām var uzlabot savas dzīves iespējas, resocializāciju un tādējādi samazināt ekonomisko slogu.
