Eiropas Komisija, izmantojot kohēzijas politiku, paredz lielāku uzsvaru uz pilsētu ilgtspējīgu attīstību, tostarp attīstot videi draudzīgas transporta sistēmas ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un veicinot ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās. Eiropas Savienība 2007. gada 9. martā pieņēma enerģētikas paketi mainīgai pasaulei, vienpusēji apņemoties līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 %, palielinot energoefektivitāti par 20 % un panākot 20 % atjaunojamās enerģijas īpatsvaru energoresursu struktūrā. No šā viedokļa svarīgs elements ir ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāns, kas, kā noteikts Eiropas Savienības dokumentos, ir stratēģisks sabiedriskās politikas dokuments, kura mērķis ir apmierināt iedzīvotāju un saimniecisko darbību mobilitātes vajadzības pilsētu vai lielpilsētu teritorijās, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, pievēršoties visiem transporta veidiem visā pilsētas aglomerācijā, jo īpaši sabiedriskajam un privātajam transportam, kravas un pasažieriem, motorizētiem un nemotorizētiem, kustīgiem vai stacionāriem transporta veidiem. Eiropas Savienības Reģionu komiteja ir uzsvērusi nepieciešamību apvienot vietējos un reģionālos centienus, jo daudzlīmeņu pārvaldība ir piemērots instruments, lai palielinātu klimata pārmaiņu apkarošanas pasākumu efektivitāti. Tādējādi stratēģiskā pieeja pilsētas transporta plānošanai ir balstīta uz integrācijas, līdzdalības un novērtēšanas principiem, lai apmierinātu iedzīvotāju un iestāžu vai uzņēmumu mobilitātes vajadzības pilsētas un lielpilsētu teritorijā nolūkā uzlabot dzīves kvalitāti. Pilsētu un starppilsētu mobilitātes palielināšana ir Eiropas Savienības galvenās tēmas laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, tāpēc vietējā sabiedriskā transporta sistēmu izveide, modernizācija vai paplašināšana ir finansēšanas prioritātes pašreizējā Eiropas Savienības gadā. Tādējādi saskaņā ar Eiropas, valstu un vietējiem plānošanas dokumentiem pilsētu mobilitātes attīstībai ir jākļūst daudz mazāk atkarīgai no automobiļu izmantošanas, mainot uzsvaru no mobilitātes, kuras pamatā galvenokārt ir to izmantošana, mobilitāte, kuras pamatā ir iešana kājām, riteņbraukšana kā pārvietošanās līdzeklis, augstas kvalitātes un efektīva sabiedriskā transporta izmantošana, automobiļu izmantošanas samazināšana paralēli “tīro” automobiļu kategoriju izmantošanai. Sastrēgumi, atkarība no automobiļiem un sabiedriskā transporta savienojamība ir problēmas, ar kurām pašlaik saskaras daudzas kopienas. Prognozes, kas veiktas valsts un vietējā līmenī, skaidri parāda tendenci palielināt motorizācijas pakāpi un ikdienas braucienu skaitu. Tā kā projekti netiek īstenoti, lai mainītu iedzīvotāju ceļošanas paradumus, popularizējot modus
